Janis Springis, Recesijas Raksts

Bilanču recesijas iezīmes Latvijas ekonomikā Jānis Spriņģis, IPS Hipo Fondi Aktīvu pārvaldes daļas vadītājs Lai gan Japāna un Latvija ir samērā atšķirīgas valstis, domāju, ka ir vērts paskatīties uz šo valstu līdzībām, lai labāk saprastu, kur Latvija ir iekūlusies un kā no turienes tikt ārā. Bilanču recesija ir termins, ko lieto Ričards Ko (Richard C. Koo) savā grāmatā „The Holy Grail of Macroeconomics: Lessons from Japan’s Great Recession” jeb „Makroekonomikas Svētais Grāls: Mācības no Japānas lielās recesijas”, lai aprakstītu ekonomisko situāciju Japānā pēc šīs valsts aktīvu burbuļa plīsuma. Citiem vārdiem runājot, Japānas situāciju varētu arī aprakstīt ar terminu „deleveraging”, kas latviskotajā versijā būtu „parādu apjoma samazinājums”. Aktīvu cenu burbuļu plīšana un strauja aktīvu cenu samazināšanās ir tas, kas veicina bilanču recesijas veidošanos. Plīstot aktīvu cenu burbuļiem, strauji samazinās kompāniju bilancēs esošo aktīvu vērtība, bet kompāniju saistības (piemēram, aizņēmumi no bankām) nemainās un paliek tikpat lielas cik agrāk. Piemēram, ja kāda kompānija ir aizņēmusies 800 tūkstošus Eiro, lai pirktu zemi par 1 miljonu Eiro (pieņemam, ka tie iztrūkstošie 200 tūkstoši Eiro bija pašu kapitāls), un ja tagad šīs zemes tirgus cena ir 500 tūkstoši Eiro, tad kompānijas bilancē rodas „caurums” 300 tūkstošu Eiro apmērā, kas ir starpība starp šīs zemes jeb kompānijas aktīva un tās saistību vērtību. Lai uzlabotu savas bilances stāvokli, šī kompānija darīs visu, lai samazinātu jeb atmaksātu savu parādu – šeit pieņemam, ka kompānijai joprojām saglabājas pozitīva naudas plūsma, kas tai atļauj laika gaitā parādu samazināt. Līdz šī kompānija būs uzlabojusi savu finanšu stāvokli, jaunu naudu, piemēram, lai attīstītos, tā visdrīzāk vairs aizņemties nevarēs. Aktīvu cenu burbuļa plīsums ietekmē privāto sektoru vai privātā sektora bilances līdzīgi – cilvēki, kuru saistības ir lielākas par tiem piederošo aktīvu vērtību, vēl kādu laiku nevarēs veikt jaunus aizņēmumus un domās tikai par to, kā samazināt savas parādsaistības. Bilanču recesijas pazīme ir tas, ka monetārā politika kļūst neefektīva, jo ekonomiskajiem aģentiem kopumā vairs nav vēlmes aizņemties papildus līdzekļus neatkarīgi no tā, cik stimulējoša ir monetārā politika un cik zema ir aizņēmumu procentu likme. Tā vietā, lai vēl aizņemtos, ekonomiskie aģenti drīzāk cenšas samazināt savu esošo aizņēmumu apjomus. Aizņēmumu samazināšanās jeb parādu atmaksas rezultātā samazinās kopējais naudas apjoms ekonomikā, kas izraisa inflācijas samazināšanos un veicina deflāciju. Kopējais pieprasījums ekonomikā samazinās, jo daļa no kompāniju un privātā sektora naudas plūsmas tiek izmantota nevis, lai kaut ko pirktu, bet gan lai atmaksātu parādus – tas rada ekonomiskās aktivitātes kritumu jeb recesiju. Citiem vārdiem runājot, ja tā saucamajos „labajos laikos” cilvēki ar aizņemšanās palīdzību pārcēla savus nākotnes ienākumus uz tā brīža tagadni un tos iztērēja, kas veicināja ekonomisko aktivitāti, tad tagad ir pienācis laiks, kad parādi ir jāatmaksā, kas savukārt samazina ekonomisko aktivitāti. Raugoties no katra indivīda skatpunkta, ir prātīgi samazināt savu parādu apjomu. Šāda rīcība, kad to pašu dara daudzi indivīdi kopā, samazina ekonomisko aktivitāti un iegrūž ekonomiku recesijā. Pēc Japānas lielā aktīvu (nekustamo īpašumu, akciju) cenu burbuļa, kas plīsa pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, Japānas ekonomika ieslīga ilgā zemas izaugsmes un ekonomiskās recesijas fāzē. Ekonomiskā aktivitāte attīstītajā Japānā sāka izrādīt

pirmās veselīgas dzīvības pazīmes tikai ap šīs desmitgades vidu. Japāņiem tomēr ir paveicies, jo šīs valsts valdība spēja vairākkārtīgi aizņemties lielus līdzekļus, lai fiskāli ar valdības tēriņiem stimulētu ekonomisko aktivitāti – tas atļāva ekonomikai arī pēc lielā aktīvu cenu burbuļa plīsuma vairāku gadu garumā saglabāt burbuļa laika līmeņa iekšzemes kopproduktu, ko balstīja arī pasaules līmenī konkurētspējīgās japāņu kompānijas ar savu produktu eksportu. Iekšzemes kopprodukta līmeņa saglabāšanās Japānā pēc aktīvu cenu burbuļa plīsuma atļāva Japānas ekonomikas dalībniekiem veiksmīgāk samazināt savas parādsaistības un atgriezties stāvoklī ar veselīgām bilancēm, kas jau atkal ļautu kompānijām veikt jaunas investīcijas un attīstīties. Jāatzīmē gan, ka liela loma šajā procesā bija Japānas valdībai, kas principā aizvietoja privātā sektora parādsaistības ar savām parādsaistībām un tādējādi novērsa ekonomikas sabrukumu. Latvija (tāpat kā Japāna) piedzīvoja diezgan lielu nekustamo īpašumu cenu burbuli. Pie tam, Latvijas gadījumā liela daļa cilvēku aizrāvās ar patēriņa kredītiem un dažādiem līzingiem, kas strauji palielināja ekonomisko aktivitāti, parādsaistības un arī radīja ekonomikā nesabalansētību. Raugoties uz datiem, ir skaidrs, ka šobrīd notiek parādsaistību samazināšanās process, ko diezgan labi atspoguļo Latvijas kopējā naudas apjoma monetārie rādītāji M1, kas iever skaidro naudu apgrozībā un noguldījumus uz nakti jeb cilvēku naudu banku kontos, un plašākais M2, kas ietver M1 un arī noguldījumus bankās ar noteikto termiņu līdz diviem gadiem un noguldījumus ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu līdz trim mēnešiem – gan M1, gan M2 samazinās jau aptuveni kopš 2008. gada vidus.

Avots: Latvijas Banka Samazinoties kopējām parādsaistībām ekonomikā un jaunai kreditēšanai notiekot diezgan vāji, strauji samazinās ekonomiskā aktivitāte un iekšzemes kopprodukts Latvijā, kas negatīvi ietekmē iedzīvotāju dzīves līmeni. Šādā situācijā iespēju robežās ir svarīgi darīt visu, lai sildītu Latvijas ekonomiku un palielinātu ekonomisko aktivitāti, kas pēc tam atstātu pozitīvu efektu uz iedzīvotāju ienākumu līmeni. No lietām, kas ir jādara, var, piemēram, pieminēt: politiskās stabilitātes nodrošināšanu valstī, jo nestabilitāte atbaida potenciālos investorus, kas varētu radīt jaunas darba

vietas un stimulēt ekonomiku, ieguldot šeit līdzekļus; Eiropas līdzekļu apgūšanu un nevajadzīgas birokrātijas mazināšanu, kas tieši stimulētu ekonomiku, tajā iepludinot jaunu naudu; biznesam draudzīgas un nekorumpētas ekonomiskās vides nodrošināšanu. Latvijas gadījums ir diezgan traģisks, jo šī valsts diemžēl nevar darīt to, ko dara attīstītās valstis šādu pēcburbuļu recesiju gadījumā, lai uzturētu augstu ekonomisko aktivitāti. Gan Japāna, gan ASV, gan vecās Eiropas valstis var atļauties administrēt diezgan spēcīgas fiskālās jeb valsts tēriņu paketes ekonomiku stimulēšanai, kas atvieglo šo valstu iedzīvotāju stāvokli. Latvija ir maza jaunattīstības valsts un tai ir jāiziet cauri lielākām grūtībām, lai atgrieztos uz ilgtspējīgas izaugsmes takas. Varam vienīgi cerēt, ka novirze no šīs takas nebūs pārāk liela un Latvija neiebrauks grāvī. Skatoties uz šo situāciju ir vērts atcerēties, ka lietas var būt arī daudz sliktākas, kā to vēsturiski rāda daudzi piemēri pasaulē. Pārspīlēts piemērs: domāju, ka nevienam nepatiktu, ja Latvijas Banka zaudētu savu neatkarību no politikas un sāktu drukāt naudu, lai finansētu valsts parādu, kas izraisītu hiperinflāciju un sagrautu gan ekonomiku, gan iedzīvotāju labklājību. Situācijā, kad šādai mazai jaunattīstības valstij ir maz rindā stāvētāju, kas tai vēlētos aizdot naudu, ir pozitīvi jāraugās uz to, ka atrodas starptautiskās institūcijas, kas Latvijai vēl ļauj dzīvot ar budžeta deficītu un tērēt vairāk par tās ienākumiem, tajā pašā laikā spiežot vēl veikt šādas tādas strukturālās reformas. Tas, kā valsts nonāca šādā situācijā ir cits jautājums un varētu vēl ilgi strīdēties par to, kurš ir vainīgs – tagad gan svarīgi ir, lai valsts neiebrauc vēl lielākā grāvī un kaut kā cenšas soli pa solim, nepieļaujot kļūdas, ķepuroties ārā no bedres. Diemžēl neviens nav perfekts un arī starptautiskie aizdevēji (šajā gadījumā Starptautiskais Valūtas Fonds) vēsturiski ir pieļāvuši dažādas kļūdas un, cerams, no tām ko mācījušies – piemēram, 1997. gadā ekonomisti no Starptautiskā Valūtas Fonda (un arī citi) ieteica Japānai veikt valsts tēriņu ierobežošanu, kas veicināja tās ekonomikas sarukšanu un nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Beigu beigās izrādījās, ka Japāna (kā liela un attīstīta valsts) varēja atļauties lielākus fiskālos tēriņus bez pieaugošām procentu likmēm un finanšu stabilitātes mazināšanās. Lai gan var diskutēt par to, vai recesijas laikā veikt fiskālo konsolidāciju (t.i. valsts budžeta deficīta un valsts parāda uzkrāšanas samazināšanu) ir prāta darbs, tam apakšā tomēr ir kaut kāda loģika. Latvijas gadījumā fiskālā konsolidācija pat nav pilnīga, jo neviens nespiež Latvijai izveidot bezdeficīta budžetu. Valsts nevar pastāvīgi tērēt vairāk naudas, nekā tā ieņem. Tai naudai no kaut kurienes ir jārodas – piemēram, vai nu tiek palielināti nodokļi vai arī valsts spiež centrālajai bankai drukāt naudu un pirkt valsts parādzīmes, parādu monetizējot. Ja ekonomikas „buma” laikā valsts piekopa nepareizu ekonomisko politiku, tad tagad kādam ir jātiek galā ar sekām. No vienas puses, ja tiek ierobežoti valsts tēriņi, tam ir negatīvs efekts attiecībā uz ekonomisko aktivitāti. No otras puses, ierobežojot savus tēriņus, valsts dod signālu ekonomiskajiem aģentiem, ka tā spēj sevi iegrožot un saprātīgi valdīt. Fiskālā konsolidācija arī beigu beigās var uzlabot ekonomisko aktivitāti, jo tā veicina uzticību valsts stabilitātei un uzlabo iespējas paredzēt nākotni, kas savukārt rada pievilcīgu vidi investīciju veikšanai. Pie tam, ja tiek ierobežoti valsts tēriņi, tas nozīmē, ka nākotnē nebūs problēmu ar šo tēriņu finansēšanu (piemēram, nodokļu palielināšanu) – tas arī var veicināt privāto patēriņu, kas uzlabo ekonomisko aktivitāti, un viest

cilvēkos pārliecību, ka viņi var tērēt vairāk un ka nākotnē valsts viņiem šo naudu kaut kādā veidā neatņems.